Galu galā mēs tikām līdz viesnīcai, kur satikāmies ar Taņu. Viņa paskaidroja, ka uz Magnificent Mile ir restorāns, uz kuru vietējie neiet lielā tūristu pūļa dēļ. To sauc Grand Lux Cafe. Taņa dzīvo Čikāgā, taču viņai šis restorāns patīk, jo tur vienmēr var garšīgi paēst.
Atnākot uz restorānu, pie reģistrācijas letes pieraksta tavu vārdu un iedod elektronisku pīkstuli, kas paziņos, kad atbrīvosies vietas. Par laimi, mums vietas atradās uzreiz, lai gan daži gaida pat līdz divām stundām. Tā nu mēs metāmies augšā uz otro stāvu, kur mūs jau gaidīja gejiska izskata specdarbinieks. Viņš pajautāja "Tanya?", saņēmis apstiprinošu atbildi, aizveda mūs līdz galdiņam. Žēl, ka ne pie loga, bet mums visa ceļojuma laikā ar to neveicās - neko darīt. Pat Galileo's es priecājos par ekskavatoru ezera vietā.
Restorāns ir liels, un tas ir redzams
Kā jau teicu, par restorānu ASV, atšķirībā no Anglijas, sauc jebkuru sabiedriskās ēdināšanas iestādi. Taču restorāns restorānam atšķiras. Cenas fastfūdos ir zemas, taču ēdiens ir draņķīgs (vismaz pēc sastāva, pēc garšas var būt dažādi). Cenas "īstos" restorānos vairs neiepriecina, toties tur visu gatavo svaigu un normālu ēdienu, nevis sviestmaizes, hamburgerus un hotdogus. Vidējās klases iestādes - kur cena nav debesīs, bet kur ēdiens ir uz šķīvjiem, nevis maizītes, es neredzēju, lai gan pēc vikipēdijas klasifikācijas tādas pastāv.
Mūsu mammai šāds interjers patiktu - viņa ir greznības un zeltījumu cienītāja
Tagad nedaudz par cenām. Fastfūdā tu vari paēst par 5-10$, dažreiz lētāk, ja reģions ir nabadzīgs vai notiek akcija. Par 10$ var tā pierīties, ka no krēsla nepiecelsies. Klasiskajos restorānos viens ēdiens maksā vismaz 15-20$ + dzēriens 5$ + dzeramnauda 10-20% apmērā no pasūtījuma, atkarībā no tā, cik ļoti tev patika apkalpošana.
No otras puses, Daugavpilī par 5$ var apēst garšīgas kompleksās pusdienas "Gubernatorā" vai vienkārši garšīgas pusdienas "Vēsmā". Tiesa, Rīgā šādas greznības gandrīz vairs nav - tur normāli paēst izmaksās 7-8$, ja ne vairāk.
Restorānā bija ļoti karsti, kas amerikāņu restorāniem ir pilnīgi neraksturīgi. Parasti tur ir tāds aukstums, ka cilvēki speciāli velk kažokus, tas ir, es gribēju teikt, džemperus. Taņa pajautāja, vai mūs nevarētu pārsēdināt tur, kur ir vēsāks, taču viesmīle atvainojās un teica, ka tā esot visur zālē. Lai mums kļūtu kaut nedaudz vieglāk, viņa atnesa milzīgas glāzes ar ledu. Kad padomju cilvēki tās ieraudzīja pirmo reizi, viņi prasīja, kāpēc viņiem vāzi atnesuši. Starp citu, nospiedošajā vairākumā amerikāņu restorānu nav dreskoda. Amerikāņi uz turieni nāk savos mīļākajos šortos un krekliņos. Tā biju ģērbies arī es. Interesanti, ka restorānā bija ļoti daudz to, kurus nedrīkst saukt vārdā - un vēl saki pēc tam, ka VIŅI ir nabadzīgi. Vispār VIŅU Čikāgā ir ļoti, ļoti daudz, īpaši apkalpojošajā sfērā.
Griesti augsti
Es pasūtīju steiku, jo nekad nebiju ēdis prasmīgi pagatavotu steiku (ja tā godīgi, es restorānos vispār biju bijis tikai pāris reižu). Steikiem, kā zināms, ir 5, bet gardēžiem - 8 cepšanas pakāpes. No vājāk izcepta līdz labāk izceptam angliski tas skan šādi:
- Raw - jēls. Lai cik dīvaini tas nebūtu, dažos ēdienos reizēm izmanto arī šādu.
- Blue rare or very rare - nedaudz apcepts no ārpuses, iekšā jēls. Reti kurš tādu ēd.
- Rare - šo jau ēd. Viegli apcepts, būtībā - jēls.
- Rare plus - tiem, kuri satraucas, ka nākamā pakāpe var tikt pārcepta līdz Medium, tas ir, vairāk sliecas uz nepietiekami izceptu nekā pārceptu.
- Medium rare - populāra pakāpe tiem, kam patīk ne līdz galam izcepts, nedaudz jēlīgs. Šī ir diezgan iecienīta pakāpe.
- Medium - vidēja cepšanas pakāpe, to ēd ļoti daudzi.
- Medium well done - labi izcepts, taču ne pilnībā.
- Well done - Ļoti labi izcepts, pat nedaudz "piededzis", ja tā var izteikties.
Es pasūtīju bez izvirtībām - klasisku Medium. Pajautāju, kādus dārzeņus var dabūt pie steika, man teica - visus, kas ir īpašajā ēdienkartes sadaļā. Apstājos pie brokoļiem, un nenožēloju - bija garšīgi, atšķirībā no tiem, ko es vēlāk nopirku veikalā. Māsa ēda zivi, bet Taņa vispār - appetizer daļēji jēlas zivs gabaliņu veidā, ko mērcē mērcē. Appetizer ir uzkoda, ēdiens, ko pasniedz pirms pamatēdiena tūlītēja izsalkuma remdēšanai, un atnes parasti ātri. Šoreiz gan pievīla un stiepa garumā ļoti ilgi, atnesa vēlāk par manu steiku.
Steiks bija ļoti, ļoti garšīgs (nu, vai arī man tā likās no bada), tādā izmērā, ka desertam vietas vairs neatlika. Es gan pagaršoju nedaudz no visiem ēdieniem, bet pēc tam vēl arī bišķīt no deserta, ko pasūtīja meitenes. Tas bija krēms brulē, līdz tam es nezināju, kas tas ir, bet te uzreiz redzēju uztaisītu pēc visiem noteikumiem - tas ir krēms ar viegli apdedzinātu garoziņu pa virsu. Man labāk patika šokolādes, meitenēm - karameļu.
Pārsit garoziņu, kā Amēlija tāda paša nosaukuma filmā
Viesmīļi ASV ir izdresēti - pieklājīgi, smaida, risina problēmas un pusdienu laikā vienmēr atnāk vairākas reizes, lai apjautātos, vai nevajag ko vēl. Tā ir gandrīz vienīgā nozare, kur minimālā alga ir 2$, nevis $6, un trūkstošo viņi iegūst uz dzeramnaudu rēķina. Kuru tu vari arī pilnīgi mierīgi nedot, atšķirībā no atsevišķām Eiropas valstīm, kur dzeramnaudu iekļauj rēķinā. Dzeramnaudu dod interesantā veidā. Sākumā tev atnes rēķinu, kur tu ieliec kredītkarti, ja nebaidies. Daudzi restorānos maksā skaidrā, lai nekļūtu par fraud (krāpšanas) upuri - tas ir tad, kad no kartes pa kluso noraksta datus un pēc tam to izmanto pirkumiem internetā. Taču, ja iestāde ir nopietna, var maksāt arī ar karti. Tā lūk, pēc tam, kad karti atdos kopā ar rēķinu, tu vari čekā pierakstīt dzeramnaudas summu - to noņems automātiski, otrreiz karte nav jādod. Bet no šīs naudas viesmīlis bieži vien maksā nodokli, tāpēc tu vari viltīgi atstāt tieši dzeramnaudu skaidrā, turklāt rēķinu atnes tādā biezā grāmatiņā ar cietiem vākiem, kur ērti ietilpst banknotes.
Pludmale, foto uzņemts no Henkoka torņa
Vakariņas bija sātīgas un porcijas lielas, kas ASV ir ierasta lieta, tāpēc pārpalikumus vienmēr var paņemt līdzi. Agrāk šim nolūkam vajadzēja palūgt viesmīlim atnest "Doggy box" (suņu kasti) - it kā ēdiena atliekas tu ņemtu sunim. Ar laiku liekulība norima, cenas sāka sist pa maku, un amerikāņiem neraksturīgā kautrība pazuda. Tagad ir pilnīgi normāli palūgt vienkārši "Box", tas ir, kastīti, lai aiznestu mājās nedalētās dārgās porcijas atlikumu, ja neesi visu apēdis. Savukārt mazāku porciju parasti pasūtīt nevar - nav pieņemts.
Izskatās pēc jūras, bet tas ir Mičigana ezers
Pēc restorāna mēs aizgājām uz pludmali, kas ir netālu no centra (par to es jau teicu). Blakus stiepjas rosīga maģistrāle, tāpēc uz pludmali cilvēki iet pa pazemes pāreju, kur atrodas arī bezmaksas tualete.
Jā, aizmirsu pastāstīt par Taņu. Nezinu gan, cik daudz faktu drīkst rakstīt par cilvēkiem, lai nepārkāptu briesmīgo konceptu praivasi. Taņa strādā par juristi korporācijā "Playboy", kas atrodas tieši Čikāgā. Vēl mēs redzējām Taņas draugu Dereku, kurš, ja nemaldos, pleibojā strādā par SEO, tas ir, satura optimizētāju meklētājprogrammām. Taņa izskatās izsmalcināti, viņai patīk mode un cilvēki, kuri glīti ģērbjas. Par laimi, Čikāgā, atšķirībā no nelielām pilsētām, tādi ir. Bet, kad viņa lidoja uz Eiropu, tad vispār baudīja eleganto vīriešu un sieviešu skatus. Žēl, ka es Taņu iepriecināt nevarēju, jo vienmēr ģērbjos kā bluķis - ka tik būtu ērti.
Bikšu stara spēlējas antiglamūrā